LŪK (pied. ABRA)

[Edavārdi]
Es gribu bēgt, pirms kas noticis, jau kustēties sākt
Neizaugu, esmu tikai bērns, kas uzvesties māk
Viltvārdis, kuram dēļ repa te seko tauta
Ļoti pārliecināts, jo nedaru neko jaunu
Lai neko nepiesien, skan tas it kā jauki
Bet „tas nebiju es” kļūst par „manis vispār nav”
Pas’ties uz mani lepns, jo nepieņemts pūlī
Bet man ir ikdienas aplis, lai neiedzen stūrī
Sakot, ka domās lidoju brīvi kā NLO
Mani var nospiest tikai ar īkšķi kā telefonu
Bet par drosmi sniedzat rokas Jūs
Un man pasmaidīt kauns, it kā viena zoba trūkst
Panākt, lai kādam ko vairāk nozīmētues
Tas ir kā mēģināt ienirt ar drošības vesti
Tas ir kā, meklējot īstu mīlu, rādīt pupus
Tas ir kā par savu dzīvi citiem stāstīt čukstus
Skriet beigšu, pat ja tas ir manās intresēs vēl
Ļaušu tam, kas vajā, manī triekties inerces dēļ
Lai bailes mielojas, gaidu smaidot jūs
Lai par pusdienu šķīvi mans vairogs kļūst
Būšu ļaunuma launags, un šaubu nav man
Stāvu ar smaidu platāku kā galvas kausam
Lai mani notver viņi, rau’, pat priekšā stādījos
Un lai sākas cīņa, kaut es kauties neiemācījos
Ar manu ķermeni dzīvelai satiekas un nones
Jo mani pēdējie vārdi būs patiesākais, ko dvesu
Slēpos no dēmoniem, sava ķermeņa nodots
Tagad vienīgā brīvība man ir cerbera zobos
Viņa rīklē lecu, lai tad sauc nelabie: „Stulbenis!”
Lai viņi redz kājas tikai, kā vecākiem multenēs
Lai rāda manas kļūdas, lai karma rada brūces
Tu mani nogalināji, vai tagad varu būt es

Piedz.
Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas
Lūk, manas domas, lūk, manas mājas
Lūk, manas dienas, lūk, mana dzīve
Lūk, manas dziesmas, lūk, mani bīti
Lūk, manas rokas, lūk, manas kājas
Lūk, manas domas, lūk, manas mājas
Lūk, manas dienas, lūk, mani gadi
Lūk, manas cerības, lūk, mani sapņi
Lūk, manas rokas, lūk manas kājas
Lūk, manas domas, lūk, manas mājas
Lūk, mana dzīve

[Abra]
Jau bērnībā, kad veidojās ego un superego
Es baidījos no lietām, kuras nezinu un neprotu.
Ar gadiem caurumus iemanījos aizstāt ar dekoru
Tādēļ cietokšņa vietā pusbrucis saprāta lego
Kur Raizes slēptas maisiem
Pēdas aiziet uz foto lēcu smaidiem
Jokiem, tekstiem, tvītiem, laikiem,
Jo es bez šiem un citiem rīkiem baidos
Rīkoties
Dzīlēs mīt droši vien
Līkločiem mests zīmogs
Kur dzīvotprieks mīt
Un akli sekot zīmolam
Ir dzīvot briesmīgi
Tas šķiet mākslīgi
Pārspīlēti kā smaidoši viesmīļi
Gaidot viesības
Apraksti nomāc
Bet kā būtu, ja mēģinātu abstrakti domāt
Visas šīs izjūtas irmanifests baiļu lomām
Un no nezināšanas bailes rodas spaida posmā
Vainagotā panākumā kāpt pāri tām
Spēšu, ja būs drosmelūkot aci Sātana.
Lai dur uz pīķa un sit ar pātagu,
Līdz kļūšu pusdzīvs, to saņemšu kāfuckin’ dāvanu.
Lai plīst vaļā saite,krīt
Damokla zobens
Aizdarīs spraugas
Kas auga man līdz
Aplaupīs bandīts
Noraus galvu gandrīz
Bet būšu nesatricināmāks (es) par staltu Gandi
Smalkumam bij’ vieta savulaik, bet vairs ne tagad
Dēmoni lai graiza gabalos, un katra doma smaga
Kas krīt, trāpa precīzi, ne garām paslīd.
Šķiet pārāk pasīvi
Bet, lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi
Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam to no jauna rakstīt
Lai sevi atrastu, nav nemaz jābūt Varanasi
Cenšos lasīt sevi kā manuskriptu, un pēc tam rakstīt

Piedz.