Es daru kā māku visu, bieži sev prātu pisu
Sevī šauboties iedzēru kādu litru
Sadiršu balli, cerot, ka glābju visu
Meloju, gaidot, ka vainos kādu citu
Citi pārdzīvo, graizot ādu bišķi
Es turu to sevī, taisot šādu disku
Jā, atkārtojas viss manā dzīvē
Kurā man sanāk arī pisaks ar krīzēm
Turpinu smaidīt kā Fifķiks (50 cent) ar tīnēm
Par gruzi nesaku, vai cits ta’ man līdzēs
Bet to sapratīs, ja izsaka rīmēs
Tāpēc es rakstu šīs izstabas dzīlēs
Man liekas, ka es citiem nepatīku, esot šeit
To gribu bieži, kādu repavīru redzot teikt
Katrs uzbrauciens nedaudz iedur
Man riebjas uzrauties, bet nav iet kur
Katrs dzelksnis dziļi ies, ja neizraus
Kamēr visi grib izlikties, ka neuztrauc
Jautātu Dievam, kā mīzt, rīt un rotēt
Bet, zini, viņam ir līdzīgas problēmas

Piedz.
Man ļoti nepatīk visi mani trūkumi
Šādā brīdi ir visi labi jūtami
Un es redzu, kā visi dara, kļūdami
Pieaugši – ir istabas un rūpali
Laikam esmu slaists nekam nederīgs
Neviens piķi vairs te man nenesīs
Jo nav klipi skaisti te ar henessy
Man ir dikti bail kā no zemestrīces

Nezinu kā pateikt šito jums, kamēr
Citi savus sūdus te izdod un slavē
Un es runāšu skaļi, savas lūpas attaisot
Kaut gan daudz ko man ir grūti paskaidrot
Gribu jūs appist, tēlot, ka man vienalga
Jo šie šakāļi vēro un gadiem bauda
Ja tu atklāti sēro, tev paliek auksti
Un tā, rēcot, garām tev paiet daudzi
Pašapziņai sūdus vēl sametot
Lai ticētu sev man vajag sev samelot
Es varu pateikt tiem, kas it kā pazīst mani
Jā, gribu būt kruts ar šitā atzīšanu
Un šajā dzīvē visur ir sacensība
Un tāpēc visi izturas tā agresīvi
Es roku pastieptu, lai tā sapīte pazūd
Tev ieteiktu vēl staigāt prātīgi
Bet labu sirdi var vairāk spārdīt
Jo tu jau zini, ka tā skaitās vājība
Bet es varu nomest šo kritikas slogu
Jo, lai būtu slikts es vakar izsitu logu

Piedz.