Man likās, esmu savādāks no masas, kā Dalī
Bet vidējā statistika – tas ir par mani
Kas notiks ar lielāko daļu? Tagad jau var
Paredzēt, pastāv risks liels, ka tas draud man
Man likās esmu savādāks, ar masu saskaroties
Bet citiem jau viss skaidrs, uz mani paskatoties
Kā to senāk neredzēju – piedodiet
Nekad nebiju viens tāds, esmu viens no tiem
Man likās, neviens nezin’, kas ir īsts, bet es, jā
Ka vienīgais jutos viens tīņa vecumā
Ka jūs nenojaušat, nopeļat mīlniekus
Man likās, ka brīvība ir nodzertas brīvdienas
Bet man augot, dzīve piespiež saskatīt
Ka eju caur stadijām, kas ir iepriekš aprakstītas
Tas ka sapņi izplēn ar vecumu
Un zini, es diez vai izņēmums esmu
Mietpilsoņi, kuru sirdis mīla nepadara pat siltas
Viņi juta, ko mēs, bet neatrada atbildes
Es, daļa no masas, nāku no tizlo bara
Bet pūlī atšķirības minimālas ir no svara

Piedz.
Es esmu viens tāds, es esmu viens tāds
Dienas beigās un galu galā es esmu viens tāds
Varbūt visi to saka, dara, bet esmu viens tāds
Kāpēc? Tā nav Tava daļa, es esmu viens tāds
Es esmu viens tāds, jā, esmu viens tāds
Dienas beigās un galu galā es esmu viens tāds
Es esmu viens tāds, tomēr esmu viens tāds
Varbūt visi to saka, dara, bet esmu viens tāds

Ja es esmu sava brāļa kopija, tas ir ideāli
Jo uz šīs planētas mēs esam tikai divi tādi
Man likās, atšķiros no senčiem tā dziļi
Bet tagad es redzu, ka visu daru kā viņi
Man likās, esmu savādāks – jauns, ļoti dzīvs
Bet šīs atšķirības beigās nav nozīmīgas
Jo paskaties, kā kustos un kā saku šo aši
Moš’ ar citu motivāciju, bet daru to pašu
Likās, atšķiros no ģimenes, kā es tā spēju?
Kad sugas uzdevums ir radīt identiskus pēcnācējus
Tagad saprotu, ko nemanīju savās acīs
Ka viņu dzīves scenārijs ir manās asinīs
Viņi arī bija jauni, ar stresu un intelektu
Viņi tāpat jutās, bet bez repa un interneta
Mūs vieno prieks un ķibeles kopā
Zinu – esmu tikai zars ģimenes kokā
Tā ir mistika, bet tas nemazina faktu
Ka moš’ eju vecvecāku pēdās, kurus nepazinu pat
Esmu turpinājums, ideja nav ne pa tēmu
Varbūt daru to, ko viņi gribēja, bet nevarēja
Moš’ cenšos risināt, kad ausis dzird skaņas
Problēmas, kas sākās entās paaudzes pirms manis
No kurienes man vēlme rakstīt, lai skan klubos?
No kurienes šis maksimālisms, mans humors?
Es gribu kaut ko savādāk – Tu maldies
Man 3 cilvēkiem ir jāpasaka paldies
Nevajag neko, esmu muļķis, ja vēlos
Jo īstais mantojums guļ manos gēnos, tāpēc

Piedz.