Es braucu mājās, pametu dzīvokli
Gana bij’ dzerts, un tagad te brīnos
Džeks bez autiņa te paveda sīkos
Jā, mēs mušas esam šajos paneļa tīklos
Nez’ kā mirušie te saveda dzīvos
Kopš Valettas dēls rīmes sameta bītos
Patīk Rīgas krāsu palete rītos
Jo pohās savs šarms pat ir kabeļu tīklos
Kāpēc man tā šķiet? Jā, zinu – vīns
Šis garais autobuss ir mans limuzīns
Dziesma sešminūšu man skan 2, 3
Visi sēdēja gruzīgi, man gan bija smīns
Debesīs mākoņi iet brīzēm pakaļ
Izskatās, ka šodien Dievs pīpē atkal
Šķiet, ka nekas traģisks tai krīze pat nav
Bet, ja ir, to likšu savās rīmēs, tad jau
Ir vertības, kas turās ar laiku
Pat pēc katastrofas kā, kad burā ar maiku
Zini, pat, ja tusēšu es klubā ar Aišu
Šī rīta Saule ir man tuvāka zvaigzne

Piedz. 2X
Es kā bada mākts, eju it kā vada kāds
Melnie kabatās, slīd mākoņi kā karavānas
Rodas sajūta, ka šai vietā kas trūkst
Bet es gribu neko nedarīt un vienkārši būt

Ir 3 naktī, lieku bītā raizes
Laternas tumsā šeit spīd kā zvaigznes
Bet šo noskaņu jau rīts nāk aiznest
Un piltene pa lapu lēni slīd kā aisbergs
Rakstīt šādi man ir pilnīgs pieradums
Kad Mēness izstās’ pēc milzīgas sierabumbas
Citā Zemes pusē kāds iet pildīt ierakumus
Vai dēļ tā būs rīt smiltīs vieta mums?
Tā pati pilsēta, bet mainās būtība
Laikā, kad Sauli spēj pat aizstāt spūldzītes
Drīz būs rīts, kas pa savam ir baigs
Nāks sētnieces ar slotām – raganu laiks
Naktis īsas, cik garas būs dziesmas?
Ja miegs ir lipīgs kā žagas un iesnas?
Bet radu rindas sev gadus un dienas
Prasi – „Kas tur augs?” kā ar vagu uz ielas?
Nu, ja ne skils, tad es noliktu mic’u
Es neesmu gangsteris, bet nositu laiku
Vismaz glāze tukša, un seja bez riebuma
Es pametu dzīvokli, un eju uz pieturu