Es pametu svēto, plus paliku viens
Mani paņēma panika, bet padzina Dievs
Žēl, ar dzīvi nevar tā, ka patin uz priekšu
Es centos celt, bet pēdas samina ziedus
Šeit viss, ko mīli sāk nelabi ost
Tev ir acis, ausis, bet tu nemani to
Par ko rakstīt, ā, jā, te man ir logs
Tikko notrieca bērnu – tā tie temati top
Nezinu, daudz kas šķiet fiktīvs un zems
Šeit vara ir tam, kurš tev sitīs un lems
Vai vēl ir tas, kas ir tīrs no sevis
Šķīsts kā sēkla, kas izdīgst no zemes
Neredzu nevienu, kam beidzās nogurums
Katrs atspulgs kā greizais spogulis
Pat ar labu dzīvi kāds beigās noduras
Ceļš uz nāvi? Tie, kam veicas, noturas
Man nē, tas tev lemts – turi īstu
Sev saliekam bremzes un klusi nīstam
Mēs paši sev bendes, tu turi pīķi
Kamēr dzeru par mūsu tendenci uz suicīdu

Piedz.
Es jūtos labi, ka no pazemes nāku (nāku)
Pat, ja dzīve likt man pedenes sāks (sāks)
Es tikšu galā pat, ja kari te nāks (nāks)
Kas vēl ir vajadzīgs, ja man vēl ir prāts
Dzīve tevi aicina padoties, nomudīt
Vai tu esi teicis „viss padosies” spogulī
Es tikšu tālāk, viņi gvelzīs vēl
Ja tu šitam tici tas ir veltīts tev

Es pametu svēto, bet man pieleca pamosties
Daudzi pamet sapņus, jo pieredze barot tiem
Skepsi, kas iedzeļ un reti, kad pieceļ
Un tu man aicini to pieņemt un padoties?
Piedod sev, ja tu pat piedevi varoņiem
Te visiem ir krusti kā uz ziemeļu karogiem
Visi cīnās, kas tad iesaka karot tiem?
Mēs visi esam cilvēki – pat priedes ar baložiem (ko?)
Es rakstu pantus, kad ir likti kick’i
Kaut te ir labāk domāt cik viss ir slikti
Jā, nodirs to, ko citi paveic, testējot
Saki – „Esmu lohs”, jo kāds pateiks pretējo
Tie, kas sevi nekad nezinās, tēlos
Sāc smagi lietot, lai tevi kāds žēlo
Man bieži pirmā doma ir, ka nevaru to
Kaut gan savus skepsi nemaz nepamatoju
Bet nav tā, ka šī vieta mani garīgi nobeidz
Es kritu, bet man ir pilna kladīte šoreiz
Ir forši redzēt pasauli šo arī vēl no lejas
Es sevi saņemšu rokās un darīšu otreiz

Piedz.