Neesmu baigais etalons un spēks
Es sevi lielu metaforu pēc
Kam man sist, ja metanols ir lēts
Un par to minēt nekralogi mēdz
Es rakstu tiem, kas ir tīri zinoši, jā
Pūlim lieku kliegt kā dzīvi miroņi – ā!
Pelēkam un lielam kā līķi ziloņu, hā
Lai es sajustos it kā brīvi lidotu tā
Pie miķa jūtos kā Ozijs, kad rindas šīs sāku
Jo tad pūlis sauc viņa iniciāļus, O – O!
Kamēr visi kloni blingo
Mana seja izskatās kā Onyx simbols
Nedaru, lai šis tevi garā attīra
Es rakstu, lai jums būtu mazāk papīra
Ja nepatīk – rēķinies ar garām naktīm
Jo pie šitā tikai zāli sanāk patīt
Varat melot ar rūcošām balsīm
Bet zinu, kas klausās pēc kūpošām ausīm
Es bieži rakstu par dzīvi un batseksu
Līmi ar vīnu, vai par Līgu un lateksu
Un kad tā savas rīmes es sacepu
Pieduros un rēcu kā Beavis un Butthead’s
Ja ir reps, ko ar psihalogu iesākt?
Un es izskatos ar mikrafonu tievāks
Flovu ziņā ir plūdu laiks
Ja šīs rīmes būtu dzīvas – viņām būtu AIDS
Tik’ ar savām zarnām es sūdus taisu
Bet par spīti jūtu es vēl pūļa naidu
Bet dzejoju, smejot par naidu
Eju kosmosā, ja gribu dejot ar zvaigzni
Tik dziļi pazemē, ka, ja teikšu vārdus
Viņus tikai uztvers ar seismogrāfu
Un džeki liek man padenes repā
Jo mani konči atgādina „Axe effect” reklāmas
Nu labi, nē, bet viņi nāk apsteigt
Jo viņus besī tas, ka es varu tā pateikt
Bet man ir pohuj, es daru tā patreiz
Ka visi mani biedri jau ar alu nāk apsveikt
Un esmu labs arī sarunās ar feiku
Jo viņš dirš gudri, bet samudās, kad beidz
Eds šito ceps te diskā
Jo reps viņu kā reksis izglābs
Un piedod, ja tas teksts ir dirsā
Šis ir mans pedējais treks zem ripām