eizēm traucē, ja mani māca tie, kas nezin’ īsti
Daži grib man laupīt laimi, it kā priekam deficīts ir
Skatos tik uz dažiem, kad es slepus radu songus
Zini, reizēm intīmākais ir tas acu kontakts
Es bliežu cīgas tad, kad visi – zaļo
Es turu distanci, kā citi – rajonu
Malā stāvot, reizēm skauž, ja cits dara
Bieži sasveros uz kreiso pusi, ja man sirds smaga
Brīžiem mieru arī sajūtu šai pasaulē
Bet viss iet aplī – tad Tu dabū to, tad pazaudē
Tā galu gribu redzēt, tā kā lēdiju plikumus
Vai par to ir sods? Es gribu pārkāpt Mērfija likumu
Man noderētu labāk, nekā dzīres un pārtijs
Tā sajūta, kad, pirms Tu met, Tu zini, ka trāpīsi
Moš’ to atradīšu, sevī sliņķi tad pārspēšu
Kad ārā izmetīšu kādu riņķi kā glābējs

Piedz.
[Dj Monsta]

Kad šķiet, ka zinu savu ceļu un likteni
Beigās viss ir kājām gaisā, it kā lēktu ar izpletni
Kas dod spēku man, kad sevi es izsmeļu?
Iedvesma tā ir mana Meka, ko izceļu
Kaut ilgāk ar šo vilni es te pabūtu kopā
Kā adatu nariks, es gribu dabūt to rokā
Tas ir blakus, man nevaj’g palīdzību ar šo
Tas ir tuvu bet tik tālu, lai pacīnītos par to
Es darīju pat, kad teica: „Aizveries, maita!”
Arī gadus tērēju, it kā varu aizņemties laiku
Sūdus runāju, tagad teksti pilni ar bombām
Daudz pretstatu dzīvē, bet kas ir bilde bez kontrasta
Ķeru sajūtas vārdos ar katru darbu un šo
Lai katra dziesma par mieru ir tā kā karte uz to
Varbūt atradīšu viņu, par spīti tai lažai
Neturēšu, ja tas prom ies, jo, ja mīli, tad palaid
Un „Būs labi!” saka tie, kas jūt ar sirdi
Es gribu tikmēr nomainīt to „būs” ar „ir”
Līdz iedvesma beigsies, jā, tas šķiet sūdīgi
Bet beigas ir sākums, un tā tas iet mūžīgi

Piedz.
[Dj Monsta]