Cilvēki runā, bet viņi pat nenojauš
Viņi nezin, ja saka, ka šis stafs nedod daudz
Vari spriest vēl, kā tas ir, līdz pats nenomauc
Ko tu mīz, uz stage’a kāp – tas nenošaus
Tu pareizi saprati – te ir asprātis pie mikrafona
Es saku, ko jūtu, nevis traktātus no Pitagora
Spļauju prikolus, kad atnāku kā figaro
Ķipa, tev ir tik īss, ka vaj’g paprāvu mikraskopu
Te tevi paklausās vismaz dienu
Un aizmirst uz gadu kā to „Last Christmas” dziesmu
Es sevi klausos, jo man vajag izprast vienu
Kāpēc sirdsmiers man retāks ir par Kipras sniegu
Velk uz kašķi kā bomzi, kas klibo tur, autenē
Visi lohi, šķiet, ka aklie stilo ar saulenēm
Man ir teksti un vecāki, kas mirs veci
Bet reizēm pozitīvais atgādina HIV testu

Piedz.2X
Kad dzīve man sāk maisīt un tā
Es to izlieku uz jums, esmu vainīgs, nu, jā
Un, ja tu prasi – Kam tas vaj’dzīgs?”, tad sāc
Kaut tu zini, ka visiem patīk smaidīt, kad sāp

Vari dirst tad, kad veru vaļā muti
Jo rakstu pofigā, bet sanāk kruti
Es neesmu reperis, kas vicina ķēdi tik kvēli
Prosta nometu svaru, un man drēbju bij’ žel
Visu turu iekšā, šo indi gadu krāju
Tie dēmoni ņem un caur rindu parunā
Es rakstu daudz, atskaņu simti, daru tā
Lai panti būtu mana, bļe, pimpja garumā
Moš’ šajā dzīve visu velku par ilgu
Mūzikas scēna atgādina Elvisa filmas
Domājot par to, ar dūmiem telpa ir pilna
Līdz izdeg cīga, džēšu pelnus ar filtru
Pielīdēji priekšā stādās kā kruti
Bet lien tik dziļi dirsā, ka lien ārā pa muti
Un tu vēl domā kāpēc man nav prāta tie tusi?
Jo es esmu kruts, bet visi bārā ir tupi

Piedz. 2X

Man bija spēks, bet tad pazuda tas
Jo šitā rakstot tev, sevi sagruzu pats
Dodot dziesmu kā fabulu vai sarunu prastu
Tas ir kā sūtīt savu garu tev pa vadu vai pastu
Tāpēc pieregulē skaļumu, basu
Jo es gribu dziļu domu dot ar aņuku asu
Kad gruzos, bieži nepalīdz man basi un bungas
Tad tēloju prieku, smaidu, kāda maska ir jums?
Es te eju pa straumi kā vardes un nēģi
Jo kredītkartes ir vienīgās kartes uz mērķi
„Vaj’g piķi!” – saku skatoties uz kaimiņa drēbēm
Bet, ja būtu miljons, man būtu bail viņu tērēt
Un šādas domas mani hroniski pavada
Jo visi mani gruži nav uz loģiska pamata
Iekšā drūms, nepalīdz man kodi un sabati
Bet smaidu tik daudz, ka varu ņemt es komiķa amatu

Piedz.