Rakstu ar asinīm, jo šitais nāk no sirds
Lai spridzinātu tā pie plīts nāktos pirst
Bet sanāk dabīgi kā ielīst Jāņos spirts
Mērķis uzvarēt ietilpst plānos simts
Es skatos, kā sēžas tie putni uz būdas
Kamēr kustos pa zemi kā krupji un čūskas
Kad es izlienu, tikai dzirdu stulbas valodas
Tāpēc iegrimstu dziļāk kā ūdens vaboles
Kā milzu kalmāri – citi velti piedzima dzīvi
Jo par viņu eksistenci tikai liecina līķi
Kā pusdienās, pie bīta pieliku šķīvi
Bija labi, bet vienīgi tie bija šķībi
Tāpēc mainos kā ziemā trušu kažoks
Kļūstu par krusta zirnekli blusu karos
Tu laikam domā, kad uztaisu, iedodu
„Kas par prikolu?” – kā kukaiņi pie loga

Kaut gan šīs lietas es jau izsenis bīdu
Un taisu dziesmas šitās kā zirneklis tīklu
Viss kartībā, man ir svarīgi šo radīt
Un man arī nekauc palīgi, ko darīt
Ja jaucu šķībi kā salāti un citrons
Tie mani džeki ir atklāti kā Niksons
To visu uztveru bez stervu komplikācijām
Bet citu jūtas ir skartas kā nervu operācijās
Pirms eju ceļus, kur var prātu aizpist
Es lūkojos pa malām kā āmurhaizivs
Un visu daru ļoti lēni kā igauņu kāzas
Iesēju sēklas, kad bēru – izauga stādi
Redzat mūs? Dodiet tak darba večiem
Un mēs nāksim ar lokiem un arbaletiem
Ar mani pļāpat ikviens atturās
Jo es pat rīmēju ikdienas sarunās
Mēslus dzirdot, dienas rēcu divas
Tad rakstu ar melnu uz balta kā bērzu mizas
Tēmas slimas, kuras visu šo popu šodien
Atstās lēnai nāvei kā kobras kodiens