Dzīve ir kā ceļš, es jau to teicu tik daudz reizes
Pa to braucu noteikumus nezinot – riteņbraucējs
Kaut neko sliktu par mani Goliāts neteiks
Sakačājies, bet joprojām sociāli neveikls
Lai šis teksts ir kā bilde, ne veltījums ielām
Es sataisu šīs dziesmas selfiju vietā
Gribu būt neatkarīgs, man drīz jau būs savs stils
Nesāju parastās brilles tā kā saules brilles
Es gribu būt īsts, esmu raižu varā
Jo, kamēr rakstu par dzīvi, es to laižu garām
Vienalga, ka tekstos parādi grūtu dzīvi
Es prasu: “Vai Tev ir sirds?”, it kā tā būtu cīga
Šī ir mana pasaule, ja tā ir realtāte
Tad kāpēc uzvedos tā, it kā te ir vēl kāds?
Viss ir kārtībā, eju klusi tagad laukā
Kaut Tu dzirdētu to sarunu, kas mums bij’ manā galvā

Piedz.
Man tas ir pa’ īsto

Man ir daudz parādu, man nevajg solīt vēl
Skatos uz pagātni savu, kā “ko tas viss nozīmē?”
Cenšos, bet nesanāk šo tematu izsmelt
Vai esmu lohs, vai viss kārtībā – vēl nevaru izlemt
Redzu miegu savās, arī citu acīs
Paskatos apkārt, jā, šis ir čista “Matrix”
Nogurušas sejas kā slepena valoda
Viss ir tā, kā domā, bet ne tā, kā padomāji
Man patīk staigāt vienam tad, kad nav tās skolas
Vecā asfalta faktūra izskatās pēc baltā trokšņa
Kamēr strīdaties par to, kas populārs
Bērni raksta savus nāves datumus ar krītiņiem uz trotuāra
Jā, man veicās, bet vēl cik gadus
Es gribu atrast to īpašību, dēļ kuras beigās viss sabruks
Lai mainītos, bet kaut kā nevedās
Joprojām izturos pret katru meiteni tā, it kā viņa būtu telepāts
Tas atgādina karuseli
Es nevis negribu tikties, es gribu pamest tevi
Kāpēc man to vaj’g, vai stresot gribu
Gan jau dēļ kādas bernības traumas, kā lai es to zinu
Esmu tas tips, kam viss ir kruts brīnums
Kas beigās nomainīs vārdu kā Arstarulsmirus
Nekad nedēvēja mani par to ļauno bērnu
Es varētu sajukt prātā, bet man nav to gēnu

Piedz.