Veci strīdi vēl skan manās atmiņās
Atcerās katrs mats un pat kapilārs
Visu, zini, tās skrambas sāk kacināt
Vai dēļ tā nažus man tagad asināt?
Biju mierīgs – nahuj man strīdēties?
Līdz tas naids mani aptur pat mīlēties
Turu iekšā kā kakas, tas līdzēs liekas
Bet tik’ aprakstu lapas ar rīmēm bieži
Rakstu plānus, lai atriebtos visiem
Da kāds ponts vārdus savienot diss’iem?
Tā, it kā tiem slikti paliek no kikiem
Labāk tos kūdu uz kariem ar citiem
Lai aiziet pa čorno zem gramiem un litriem
Tie lohi pat kausies dēļ aliem un litiem
Es viņus sarīdīšu vienu pret otru
Viņi visi, sukas, dabūs nevis mieru, bet sodu
Es izsitīšu, kad būs ziema vēl logu
Jo viņi visi aizskar manu cieņu un godu
Vienam džekam pat uzsprāga pusmāja
Lohs, viņš man vienreiz uzkāpa uz kājas
Ķipa, nejaušība? Nē, daži tevi māna
Es zinu, ka viņi to dara speciāli
Sīke tīņi, blondīnes un pusmūža
Sievietes un omītes, kas uzgrūžas
Es likšu maksāt vēl divtik daudz
Runa nav par makiem, kas pilni naudas
Bet par tām naktīm, kad vilki kauc
„Palīgā!” – kāds krītot no tilta sauc
Vienu kuci es pagrūdu zem riteņiem
Lai baro tārpus, iet pabūt pie siseņiem
„Tas nebij’ pareizi!” – kliedz citi te to
Bet viņa vienreiz teica, ka slikti repoju
Es bišķi besos, bet man nav naida
Tāpat viņus Ellē kāds gan jau gaida
„Visi Mani Trūkumi” man katrreiz uz repeat
Kad domāju, ko vēl vajdzēja pateikt tev pretī
Domāju ilgi, un katru frāzi salieku
Līdz saņemsi zvanu pēc pāris gadiem
„Atceries, kad uzdirsi par bītu un lirikām?
Tu esi nākmais – te uz grīdas jau divi tādi!”

Piedz. 4X
Jā, vārbūt es pārspīlēju
Varbūt es pārspīlēju